Nakts, pūš stiprs “parastais” Latvijas vējš (tas kas pūš no ziemeļ-rietumiem), sejā sitas slapjā sniega paliekas, klusām traucos pa tumšu sānielu gar kuras malām stiepjās nomelnējuši betona žogi pār kuriem ka drūmi rēgi uz mani nolūkojas pamesto rūpnīcu stāvi, tālumā var dzirdēt kravas vilciena dimdoņu, kas ar vēja brāzmām paliek skaļākas, bet tad akal pieklust, lai agrieztos nākošajā brāzmā, kas iemet sejā vēl sauju ar slapjām pārslām. Raugoties debesīs domāju – ir tacu mīnusi, kāpēc tas slapjais draņķis gāžas lejā, vismaz sajūta ir ka ir mīnusi.
Pēc dažām minūtēm jau redzu savu nolūkoto vietu, kur varetu pievarēt melno stāvu, kas jau kādu bridi stiepās man blakām, padrupusi, nobružāta un apkrāsota ar kaut ko, kas kādam laikam ir atgādinājis grafiti, kādam, kam patīk sevi uzskatīt par mākslinieku. Beidzot esmu klāt, jāsāk kāpt nelielā pīlādzi, kas izstīdzējis aug blakām betona sētai. Cimdus negribās vilkt nost, jo koks arī ir saķepis ar vēja nesto, slapjo, sazin’ ko, tomēr novelku cimdus, nopurinu sniega paliekas uz sabāžu tos kabātās. Sals iekožas pirkstos tiklīdz esmu satvēris pīlādža zarus un rāpjos kokā lai varētu sasniegt drūmās sētas virspusi un beigās tikt uz tās, kur vēl pāris gadus atpakaļ gozējās sarūsējusi dzeloņdrāts, kas kā ezis uz visām pusēm spīlēja savas adatas, bet tagad tā ir prom un netraucē man nostāties uz sētas. Ilgi gan es te neuzkavēšos – vējš pieņemās spēkā un sniegs vēl aizvien tā arī nav līdz galam sasalis – nolecu lejā.
Steidzīgiem soļiem apstaigāju teritoriju meģinādams sasildīt rokas, kas vēlaiziven ir nosalušas. ieskatoties iekšā rūpnīcas vrakā tas nevieš lielu uzticību un nolemju rāpties uz jumta pa ārpusi. Pēc piecu minūšu skraidelēšanas pa teritoriju esmu pārliecinājies, ka ūdens necaurlaidīgo zābaku izvele ir bijusi pareiza, jo ne vienu reizi vien pamanījos ielūzt kādā nepārāk aizsalušā bedrē, kedas ar kurām būtu daudz vieglāk kāpt, jau sen būtu piesmēkis un nu jau būtu lāsteka, gribētos mājās, siltumā zem segas ar kastu tēju rokās. Beidzot mani meklējumi attaisnojas, un kādā no nostūriem atrodu ugunsdzēsēju kāpnes, kas, iespējams, varētu nogādāt uz augstākās ēkas jumta šajā teritorijā. Neliels ieskŗejiens, atspēriens pret padrupušajiem ķieģeļiem un es ieķeros parūsējušajās kāpnēs, kas sajusdamas mani skaļi ievaidas, it kā brīdinādamas – šoreiz izturēju, nākošās reizes iespējams nebūs. Cimdi rokās, nesalst. Sāku uzmanīgi rāpties augšup pa kāpnēm, kas vēlaizvien izrāda nepatiku pret mani, tomēr veiksmīgi sasniedzu jumtu, kas izskatās nekad nav bijis pabeigts, pat tad kad šī rūpnīca vēl strādāja padomju laikos. Jumtam pa vidu ir neliels tornītis, ko biju noskatījis no attāluma kā manu mērķi, tagad tas izkatās daudz augstāks, nesaniedzamāks. Pielādēju kabatas lukturīti un lenām lavos tornīša virzienā pārbaudīdams katru soli, paldies Dievam, paneļi jumtā vēl nav sadalījušies un manu svaru iztur bez ierunām. Esmu tornītī. Esmu sasniedzis mērķi, šoreiz tas nebija grūti, šoreiz vairāk traucēja tas sniegs, ne-sniegs, ko vējs bāza sejā, degunā, acīs un ausīs.
Izvelku Lango sviestmaizi ar lasi no mugursomas un notiesāju to, neteikšu ka tā man kā īpaši garšo, bet pirmajā kāpšanas reizē, tāda bija man līdzi, un visos kāpienos pirms šī. Te, tā sviestmaize garšo nesalīdzināmi labāk. Tagad ceļš mājup.
Mans hobijs? Apēst sviestmaizi celtņu vrakos, naktī, kad to pats vismazāk gaidi.
Iedvesmojos no kāda bloga (http://blog.sapnis.com/2009/01/12/un-kads-ir-tavs-hobijs/)
Un nē, nepārlasīju.