One, two, three. Five, six, seven.

Kas tas ir? tas ir ritms, ko cirteiz skaitu līdzi ja ir kāda dziesma pie kuras jādejo un ritms nav tik skaidri un precīzi dzirdams ritms. Nu jau nereti tas redučejas uz vienkāršu dungošanu ritmā vai pat tikai ritma uzsitieni galvā, ko neviens cits neredz un nedzird. Kāpēc tas ir tik svarīgi? Tāpēc, ka tajā pašā laikā man ir jādomā kāda būs nākošā kustība, jādomā un jākontrolē ko es daru šobrīd, kotnrolēju - cik daudz spēka ieliku kustībā. Kāds jautās - kāpēc, priekškam? Atbilde ir pavisam veinkārša - dejojot partnere paļaujas uz tevi, uz tavu vadīšanu un uz ritma izjūtu, jo noteiktos brīžos es uzsāku kustību un tā ilgs noteiktu laiku, tādejādi, tai jānotiek noteiktā ātrumā, kas ir atkarīgs no pašas kustības un dejas tempa. Jo labāk visu nosaukto koordinēsi un kontrolēsi - jo patīkamāk būs tavai deju partenerei un sev pašam. Pavisam īsi tas saucās - baudīt deju. Teiksiet - nav iespējams - es jums oponēšu sakot - un kā vēl ir. Mūsu smadzenes spēj paveikt miljoniem darbibu paralēli, tātad - ja kādu darbību padaram par ierastu, tad tā mums vairs nav speciāli jākontrolē, tā notiek pati no sevis, nav vairs jādomā, kāds solis kur, kurā bridī ko dara rokas, cik daudz spēka pielikt.

Vai tās ir tikai dejas - nē, tāpat ir dzivē - tev skaidri jāzin savas iespējas, jažin, cik daudz laika un spēka veltīsi dažādām nodarbēm, kāds ir mērķis, vai spēsi stigru roku precīzi vadit sevi cauri notikumiem, kas tevi apvij.

Īsi par to visu kopā - skaisti, ar stilu un vienkārši.